Zvaigznei kur akrīt,
lūdzu piepildīt,
Lai esi tā, ar kuru iet uz pašu zemes malu,
vējam, kurš tās skrien,
lūdzu vienu vien,
aiznes gaisa skūbstu meitenei.
Lai tikai tu to savās rokās notver,
lai tikai tu to piekļā lūpām klāt,
Lai visi redz, ka vienīgā tād rīkstī,
tu neļauj nodzist, tā ir liels mani kurā dēļ,
Lai tikai tu man pretī skūbstu sūtī,
lai vējš to nēs,
bet neievailo laiks,
Mēs varam ņemt un varam arī dāvāt,
lai tevi viena rotā tikai smaits.
Mirklim,
kurš ir skaists,
neļausim,
lai gaist,
glabāsim to atmiņās,
Un cīļi,
cīļi sirdi,
lai kaupei smēl,
plaukstām prieku sev,
gaisa skūbstu tavas lūpas jūt.
Jo tikai tu to savās rokās notver,
jo tikai tu to piekļā lūpām klāt,
Lai visi redz, ka vienīgā tād rīkstī,
tu neļauj nodzist, tā ir liels mani kurā dēļ,
Jo tikai tu man pretī skūbstu sūtī,
lai vējš to nēs,
bet neievailo laiks,
Mēs varam ņemt un varam arī dāvāt,
lai tevi viena rotā tikai smaits.
Tās vaigs negrīk,
bet nespēj saklausīt,
ko vēlos tāi caur tumsu naktī lūpt,
vien tevi gul,
jo tikai tu to savās rokās notver,
jo tikai tu to piekļā lūpām klāt,
Lai visi redz, ka vienīgā tād rīkstī,
tu neļauj nodzist, tā ir liels mani kurā dēļ,
Jo tikai tu man pretī skūbstu sūtī,
lai vējš to nēs, bet neievailo laiks,
Mēs varam ņemt un varam arī dāvāt,
lai tevi viena rotā tikai smaits.