Kad pienāk rīt, un caurties negribas man,
un vakar diena smeldiņš ausīs man skan.
No rīta modina mans kaļš telefons,
skaļi brāc un čerces stākā vārds pata fons.
Bija šmīkās daudz, bet sacene snifikā,
bija vakar gudrē runāt ar zafigā.
Asmozi netik to, kā galvā buļbuļ.
Vakar diena, dulvā diena tā jāizguļ.
Kus,
kus,
kus,
kus,
nemudi ni mani,
kus,
kus,
kus,
vēl jāpaguļ.
Kus,
kus,
kus,
kus,
nemudi ni mani,
kus,
kus,
kus,
vēl jāpaguļ.
Un vēlā rītā beidzot, kad pamodos,
pie spoguļa, kad beidzot es atrados,
un spoguļi es kaut ko ieraudzu.
Baigais čans tur rākojas, bet es smaidīju,
un nebajāk par sevi tā brīnīties,
un jāsāk beidzot tikai ir labotīgās.
Asmozi netik to, kā galvā buļbuļ.
Vakar diena, dulvā diena tā jāizguļ.
Kus,
kus,
kus,
kus,
nemudi ni mani,
kus,
kus,
kus,
vēl jāpaguļ.
Vēl!
Kus,
kus,
kus,
kus,
nemudi ni mani,
kus,
kus,
kus,
vēl jāpaguļ.
Kus,
kus,
kus,
kus,
nemudi ni mani,
kus,
kus,
kus,
vēl jāpaguļ.
Kus,
kus,
kus,
kus,
nemudi ni mani,
kus,
kus,
kus,
vēl jāpaguļ.
Kus,
kus,
kus,
kus,
nemudi ni mani,
kus,
kus,
kus,
vēl jāpaguļ.
Kus,
kus,
kus,
kus,
nemudi ni mani,
kus,
kus,
kus,
vēl jāpaguļ.
Kus,
kus,
kus,
kus,
nemudi ni mani,
kus,
kus,
kus,
vēl jāpaguļ.
Kus,
kus,
kus,
kus,
nemudi ni mani,
kus,
kus,
kus,
vēl jāpaguļ.
Kus,
kus,
kus,
kus,
nemudi ni mani,
kus,
kus,
kus,
vēl jāpaguļ.
Vēl!