Nekas nav bezgalīgs,
šai mūsu mīlas tā stāstā.
Pēc kvēlas nakts austrīts,
tik augsts un nežēlīgs,
tas tevi paņem līdzi.
Vien skarbais rudens vēlš,
tad jūras viļūs rakstīts.
Po neteicu tev es,
tas savās vēstu vēst,
uz baltām putām nēst.
Bet kāpēc notiek tā,
kādī labi divā tā?
Tikai īsu mirklim un
abiem laime husmaida.
Bet kāpēc notiek tā,
gribu tev nodziedāt?
Un tas nav viss,
gan pārēju tev veič,
vēl stāsts vēstu es reizu rakstīs.
Vairs nepaliek nekas,
lai arī kā es lūdzus,
vien atmiņās tavs glosts, nusiltas vasaras,
vēl mani mīļis karsts.
Bet kāpēc notiek tā,
kādī labi divā tā?
Tikai īsu mirklim un
abiem laime husmaida.
Bet kāpēc notiek tā, gribu tev nodziedāt?
Un tas nav viss,
gan pārēju tev veič,
vēl stāsts vēstu es reizu rakstīs.
Kad krāčņais lapu zelts
Sem kājām ceļu pārklāj,
pie jūras dodies tu
ar klusu cerību,
lai mani satiktu.
Vien skarbais rudens vēj,
tad jūras vīļus rakstīs.
Ko neteicu tevies,
tas savās vēstu lēs uz baltām putām nes.
Ko neteicu tevies,
tas savās vēstu lēs uz baltām putām nes.