Tu un es,
es un tu,
būkstenis, kas dzird,
Pārdus vēl nezinu,
bet melodija ir,
Lūdzu acis neaizved,
lai gais man nepāriet,
Skaņu dārsā dievišķā, mums silti jau sir.
Skaņu dārsā dievišķā, mums silti jau sir.
Ne jau es,
ne jau tu,
ne jau būkstenis,
dzīsmu šo vienkāršu, to sacer liktenis.
Divām notīm sastupis, par trešu pādersties,
noticēt un atļauties, to ne aizliedz neviens.
Tikai es un tikai tu,
tikai tu un es,
vienās aujās savērtas, tiek visas minūtes,
mūsu spārnu šūpumēs, plauks neaizmirstu es,
tad,
kad tu un tad,
kad es,
kad būsim dziesma mēs.
Tādi komentāri uz Lisanijas skатуpē.